Nr. 8.

Trīsarpus gadus Jēzus sludināja Dieva pestīšanu, sauktu par Evaņģēliju (Labās Ziņas).  Šajā laikā viņš devās sludināt uz visām Izraēlas pilsētām un ciemiem.  Katrs Izraēlā dzīvojosš jūds šajā laikā varēja dzirdēt Jēzus sludināšanu par Dievu.  Jēzus zināja, ka viņa mācība daudziem nepatiks.  Viņš teica saviem sekotājiem šos vārdus.

Mateja 10:34

“Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”

Jēzus ar to domāja cilvēkus, kuri vērsās pret viņu ar vardarbību, gribēdami apstādināt viņa darbību.  Jūdu vadītāji plānoja Jēzu nogalināt.

Lūkas 19:47,48

“Viņš katru dienu mācīja Templī.  Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt,
bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.”

Viņi atrada iemeslu to darīt, izlikdamies par dievbijīgiem un godīgiem cilvēkiem.  Jēzus parādīja, ka viņi ir negodīgi vadoņi, kas prasīja no tautas smagus nodokļus, lai paši varētu dzīvot bez rūpēm.

Mateja 23:4

“Jo tie sasien smagas nastas un liek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt.”

Jūdu reliģiskie vadoņi nevis vadīja cilvēkus pie Dieva, bet gan projām no Tā, tādējādi ļoti sadusmodami Jēzu.

Vadoņi mēģināja atrast veidu, kā Jēzu apsūdzēt un notiesāt uz nāvi, bet paši nespēja to izdarīt.  Viņiem bija jādabū atļauja no Romiešu pārvaldnieka - vīra, kura vārds bija Pilāts.  Vispirms tiem bija Jēzus jāsagūsta.  To viņi izdarīja, kad Jēzus atnāca uz Izraēlas galvaspilsētu Jeruzālemi.  Jēzus devās uz turieni katru gadu, lai godinātu Dievu pilsētas milzīgajā, jūdu celtajā templī.  Katru gadu visiem Jūdiem bija jāiet uz Jeruzālemes templi, lai pielūgtu Dievu un atcerētos to laiku savas tautas vēsturē, kad Dievs izglāba Israēlu no lielām grūtībām.  Viņi atcerējās savu bēgšanu no Ēģiptes Mozus vadībā (par to mēs lasījām 5. mācību stundā).

Viens no 12 apustuļiem, Jūda, nodeva Jēzu vadoņiem.

Lūkas 22:4-6

“Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā Viņu tiem nodot.
Un tie priecājās un piesolīja viņam naudu.
Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai Viņu tiem nodotu, ļaudīm nezinot.”

Jēzus zināja, ka viņam būs jāmirst.  Jau Vecajā Derībā pareģu grāmatās visos sīkumos bija pareģota Jēzus nāve.  Pareģi stāstīja par to, tāpēc Jēzus zināja, ka viņam būs jāmirst šausmīgā nāvē.  Viņš tiktu sists krustā.  Tas nozīmē, ka viņš tiktu pienaglots pie koka un atstāts, lai mirtu lielās sāpēs.  Jēzus zināja, ka Dievs viņam bija paredzējis mirt kā upurim par cilvēku grēkiem, un Jēzus arī gribēja atdot savu dzīvību šādā veidā.  Bet vispirms viņš gribēja izdarīt vēl vienu lietu.  Viņš gribēja ēst Lieldienas jēru kopā ar saviem 12 apustuļiem.

Lūkas 22:14-16

“Un kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu.
Un Viņš tiem sacīja: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu,
jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.”

Šī īpašā maltīte ir ļoti svarīga Jēzus sekotājiem.  Katru nedēļu viņa sekotāji joprojām ēd maizi un dzer vīnu, lai šādā veidā pieminētu viņa nāvi.  Jēzus mums lika to darīt.

1. Korintiešiem 11:23-26

“Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots,
ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet.  Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami,—
tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs.  To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.
Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.”

Vakarēdiena laikā Jūda izgāja no istabas un atveda vadoņus uz to vietu, kur bija Jēzus.  Nakts laikā jūdi viņu mocīja un izlēma, ka viņu vajag nogalināt.  No rīta tie viņu aizveda pie Pilāta un prasīja, lai tas Jēzu notiesā uz nāvi.  Pilāts negribēja to darīt, saprazdams, ka Jēzus bija labs cilvēks.  Bet jūdi nepiekāpās, kamēr Pilāts atļāva Jēzu sist krustā.

Jēzus sekotāji bija ļoti nelaimīgi un vīlušies savās cerībās, jo tie bija domājuši, ka visā drīzumā, jau viņu dzīves laikā, nodibināsies Dieva valstība ar Jēzu kā tās ķēniņu.  Viņi nesaprata, kāda bija jēga un nozīme Jēzum mirt kā upurim.  Divi no viņa sekotājiem paņēma Jēzus ķermeni un ielika to kapenēs lielā steigā, jo tiem nebija laika sagatavot Jēzu apbedīšanai.  Pēc trim dienām daži no viņa tuvākajiem mācekļiem atgriezās pie kapa, bet atrada to tukšu. Tur bija eņģelis.

Mateja 28:5-8

“Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: “Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto.
Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis.  Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja.
Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit.  Redzi, es jums to esmu sacījis.”
Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem.”

Tāpēc, ka Jēzus nebija grēkojis, nāves lāsts par grēkiem uz viņu neattiecās.  Viņš mira par mūsu grēkiem, ne par savējiem.  Tāpēc Dievs Jēzu uzcēla no miroņiem un deva viņam nemirstību.  Jēzus dzīvo arī šodien un nekad vairs nemirs.  Drīz viņš atgriezīsies uz zemes, lai nodibinātu Dieva valstību. Atgriezies viņš padarīs arī savus mācekļus nemirstīgus, sev līdzīgus.  Arī tie kļūs nemirstīgi.  Mēs zinām, ka varam ticēt Dieva solījumiem, jo Jēzus tika uzcelts no mirušajiem, un tā ir garantija, ka arī viņa sekotāji iegūs mūžīgo dzīvību.

1. Korintiešiem 15:12-23

“Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās?
Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies.
Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga jūsu ticība.
Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās.
Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts.
Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.
Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši.
Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.
Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem.
Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās.
Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.
Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā.”

Stāsts par Jēzus nāvi ir bēdīgākais stāsts Bībelē, bet priecīgākais ir stāsts par viņa augšāmcelšanos.  Ja jums ir Bībele, tad lūdzam par šeit rakstīto pārliecināties, izlasot Mateja 27. nodaļu.

• e-pasts: info@carelinks.net