5. lekcija.

Dieva apslījumi - 1

4. lekcija parādīja, ka no Bībeles viedokļa, kāpēc cilvēks mirst, nāves dabu un vienīgo cerību, kā tikt atpestītam no mūžīgā kapa. 5. lekcijā, apskatot dažus no Dieva apsolījumiem, mēs iegūsim lielāku sapratni par Svēto Rakstu atlklāsmi par pestīšanu.

Atbrīvošanas solījums.

Iesākumā pēc Ādama un Ievas nepaklausības, lāstos, ko Dievs pasludināja cilvēka grēka dēļ, ir īss, bet brīnišķīgs solījums, kas dod cerības staru. Tas izteikts pantā, ko nav viegli saprast: ”Un Dievs Tas Kungs sacīja čūskai: ”Es celšu ienaidu starp sevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī” (1. Mozus 3:14-15).

Pilns šā apsolījuma izskaidrojums ir ārpus šīs lekcijas ietvariem, bet kad mēs iegūstam lielākas zināšanas par Dieva pestīšanas plānu, kļūst skaidrs, ka šeit ir pirmais solījums, ka beidzot gēku uzvarēs viens no Ievas pēcnācējiem. Grēkam tiks dots nāvīgs trieciens, bet pēcnācējs, kas to izdarīs, būs ievaints tikai īslaicīgi (tēlainā valodā- ievainojums galvā un ievainojums papēdī). Tas ir solījums par Pestītāju, kam jānāk, un Bībele neatstāj vietu šaubām, ka šis pestītājs ir Jēzus Kristus, uz ko norāda visi Dieva apsolījumi.

Dieva apsolījums Ēdenē.

Čūska kļuva par grēka simbolu, tāpēc, ka tā palīdzēja Ādamam un Ievai pārkāpt Dieva likumu. Jēzus lietoja to pašu vārdu par saviem ienaidniekiem, uzrunādams farizejus šādiem vārdiem: ”Jūs čūskas, jūs odžu dzimums”. Sitiens pa galvu, kas ir nāvīgs ievainojums čūskai, apsola pilnīgu grēka un nāves iznīcināšanu. Sievietes dzimums ir šis iznīcinātājs, un izpildot šo darbu, viņš saņem sitienu pa papēdi, tas ir ievainojums, no kura var atveseļoties.

Uzmanīga Bībeles lasīšana parādīs, ka šī līdzība par sievietes dzimumu runā par Kunga Jēzus Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanās, kurā viņš guva

Uzvaru pār grēku un nāvi un ir pavēris ceļu uz mūžīgo dzīvību visiem, kas tic viņam.

Noradījums uz to, kas ir šis sievietes dzimums, ir dots vārdos: ”Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls” (Jesajas 7:14).

Tas bija citēts enģeļa vēstījumā Jāzepam (Mateja 1:21-23), pasakot viņam, ka viņa saderinātā sieva Marija ”dzemdēs dēlu, un tā vārdu tev būs saukt Jēzus, jo viņš atpestīs savu tautu no viņas grēkiem. Bet viss ir noticis, lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis caur pravieša muti”, un tad seko citāts no Jesajas grāmatas 1. nodaļas. Apustulis Pāvils to komentē tā: ”Kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības” (Galatiešiem 4:4).

Ar Jēzus uzvaru pār grēku un nāvi, čūska (grēks) saņēma iznīcinošu triecienu pa galvu, t.i tika pilnīgi iznīcināts; kas attiecas uz Kristu, viņš ar savu nāvi pie krusta un savu neilgo uzturēšanos kapā, saņēma it kā ievainojumu papēdī, kā pravietis Jesaja to bija pravietojis: ”Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts” (Jesajas 53:5). Tā bija pabeigts pirmais posms dieva pestīšanas plānā. Bet Kristus bija tikai pirmais, kas augšāmcēlās. Vēl būs divi posmi, kuri pilnīgi likvidēs grēku un nāvi.

Otrais posms būs pabeigts, kad Kristus atgriezīsies, lai atalgotu savus draugus- tos, kuri ir darījuši visu, ko viņš tiem ir pavēlējis. Tos viņš iecels no mirušajiem un un dāvinās tiem mūžīgo dzīvību, ko viņi baudīs uz zemes kā valdnieki, kopā ar Kristu pārvaldot tautas, kas pakļausies viņam atnākot. Šis posms ilgs tūkstoš gadus.

Trešais un pēdējais posms sāksies, beidzoties tūkstoš gadiem, kad notiks pēdējā tisa, kad grēks un nāve būs pilnīgi miznīcināti. ”Kristum vajag valdīt, tiekāms vioņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve” (1. Korintiešiem 25-26).

Kā neticība atnesa nāvi, tā ticība un paklausība Evanģēlijam kopa ar kristību un pastāvīgu cenšanos darīt labu var atnest mūžīgo dzīvību.

Skaidrais Dieva plāns.

Bībelei atklājot Dieva pl…ānu, pestīšanas tēma parādās daudzos veidos. Tā sevišķi izpaužas atsevišķu cilvēku raksturu aprakstos, kuri ar savu dzīvi

Parādīja labu vai sliktu ticības piemēru (tas ir, tie, kuri ticēja un paklausīja Dievam, vai tie, kuri to nedarīja). Daudziem no šiem ticīgajiem Dievs ir devis lielus apsolījumus, kuri tiks apskatīti šajā un vēlākās lekcijās. Šajā lekcijā mēs apskatīsim divus izcilus cilvēkus, kas abi ir īstas ticības piemēri, kuru dzīve ir aprakstīta 1. Mozus grāmatā.

Noa.

Kad Ādana un Ievas pēcnācēju skaits pieauga, viņos sāka izpausties tieksme grākot, kuru viņi bija mantojuši no saviem nepaklausīgajiem priekštečiem. 1. Mozus grāmatā 6., nodaļā ir rakstīts: ”... Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņ sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu” (1. Mozus 6:5).

Cilvēces stāvoklis bija tāds, ka ”Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Dievs Savā sirdī ļoti noskuma” (1. Mozus 6:6).

Noa bija vienīgais cilvēks, ar kuru Dievs bija apmierināts(skat 1. Mozus 6:9). Dievs nolēma dot Savai radībai jaunu iespēju un šim nolūkam izmantot Noasu.

”Tad Dievs sacīja Noam: ”Ikvienas radības gals nāk Manā priekšā; jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ es viņus izdeldēšu kopā ar zemi” (1. Mozus 6:13).

Plūdi.

Dievs nolēma sūtīt uz zemes plūdus, tā, lai visas gaisu epojošās būtnes, ieskaitot cilvēku, noslīktu. Plūdu aprakstu 1. Mozus grāmata daudzi uzkata par mītu. Bet, ja mēs to rūpīgi papētām, mēs atradīsim, ka ir daudz zinātnisku pierādījumu, kas atbalsta Bībeles stāsta patiesīgumu. Bībele izmanto stāstu par plūdiem, lai dotu lieliskas morālas pamācības Noas dzīve izceļas kā spīdošs ticības paraugs pretstatā viņa laikmeta neticībai.

Dieva apsolījums.

Visvaenais šoriez apsolīja, ka nekad vairs neiznīcinās zemi ar pūdiem. Dievam ir plāns priekš zemes, un Dievs apsolīja, ka gadalaiki

Mūžīgi nomainīs cits citu un, ka diena un naklts sekos viena otrai pārtraukuma. Izlasiet 1. Mozus 8:21-22.

Tikai daži ir izglābti.

Tālākā mācība, ko dod šis stāsts, ir Būbeles patiesība, ka ir tikai relatīvi nedaudzi civēki, kas ir gatavi ticēt Dievam un, tātad, nedaudz tiks pestīti.Šī likumsakarība, kas ir tik dzīvi atēlota stāstījumā par Plūdiem (1. Pētera 3:20), attiecas arī uz daudz svarīgāko pestīšanu no mūžīgās nāves, Kistus teica: Ieejiet pa šaurākajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. ”Bet šauri ir tie vārti un šaurs ir tas ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod” (Mateja 7:13-14).

Šis, un daudzi citi Bībeles piemēri un izteikumi, liek šaubīties par pasaules reliģijām, kuras apgalvo, ka tām pieder miljoniem ”ticīgo”. Bībele māca, ka pestīšana no mūžīgās nāves ir augstākā ērā atkarīga no katra atsevišķa cilvēka, un, ka tikai nedaudzi ir bijuši un ir sagatavoti pieņemt stingros noteikumus, ko Dievs liek pildīt- grūto un šauro ticības ceļu.

Ābrahāms.

Ābrahāms ir izcils tāda cilvēka piemērs, kas bija gatavs pieņemt uin sekmīgi izturēt daudzos smagos pārbaudījumus, pateicoties viņa ticībai Dieva vārdam.

Arheoloģija apliecina Bībeles patiesīgumu.

Ābrahāms dzīvoja apmēram 2000 gadu pirms Kristus senajā pilsētā Ūrā, kura atradās netālu no Persijas līča gala. Arheologi nesen ir atklājuši vietu, kur atradās Ūra. Viņu atradumi parāda, ka šī pilsēta bija daļa no augsti attīstītas civilizācijas, kas spēja uzcelt lielas mājas, pilis un tempļus un radīt izcilus mākslas darbus. Arheoloģija palīdz mums studēt Bībeli, sniedzot mums dzīvo pagājušo gadsimtu atainojumu. Tā noteikti palīdz novērtēt Ābrahāma ticības diženumu, tāpēc, ka Dievs viņam pavēlēja: "Izej no savas zemes, no savas cilts un tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1. Mzus 12:2). No arheoloģiskām liecībām mēs zinām, ka Dievs lika Ābrahāmam atteikties no relatīvi ērtas un drošas dzīves, lai dotos pretī nezināmām briesmām, kurās

viņu vadītu tikai Dievs. Ābrahāms, atšķirībā no Ādama un Ievas, noticēja un paklausīja. ”Ticībā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam... un gāja, nezinādams, kurp viņš iet” (Ebrejiem 11:8).

Apsolījumi Ābrahāmam.

Abrahāma ticība balstījās uz svētīabs solījumiem, kuri sekoja Dieva pavēlei. Viņš saprata, ka, ja Dievs, Visvarenais un Visgudrais Radītājs, kaut ko apsola, tad tas noteikti piepildīsies. Dievs teica viņam: ”Un es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis” (1. Mozus 12:2-3).

Ābrahāma dzīves laikā šie solījumi atkārtojās daudz reižu, un katru reizi pirmajam solījumam pievienojās vēl kaut kas. Šajā lekcijā mēs aplūkosim šo zolījumu nozīmīgumu:

1. Ābrahāma pēcnācējiem piederēs Kanaānas zemes.

2. Ābrahāma pēcnācēji kūs par lielu tautu.

3. Vienā no Ābrahāma pēcnācējiem būs svētītas visas tautas.

1. Ābrahāma pēcnācējiem piederēs Kanaānas zeme.

Zemi, uz kuru Dievs aizveda Ābrahāmu, senos laikos sauca par Kanaānu. Tā ir zemes platība, kura mūsdienās aptuveni sakrīt ar tagadējām Libānas, Israēlas, Sīrijas un Jordānijas valstīm Vidusjūras austrumu piekrastē. (skatiet 1. Mozus 15:8). Kad Ābrahāms noklusa Kanaānā, Dievs viņam teica: ”Taviem pēcnācējiem es došu šo zemi" (1. Mozus 12:7). Šis solījums atkārtojās vēlāk: ”Jo visasd tās zemes, ko Es tev rādu, Es uzmūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem” (1. Mozus 13:15).

Īpaši svrīgi ir vārdi ”tev” un ”uz mūžīgiem laikiem”. Ja nebūtu šo divu svarīgo faktoru, mēs varētu saprast, ka šis solījums attiecas uz to, kā Izraēlieši iekaroja un ieņēma Kanaānu senajos laikos, kā tas ir pierakstīts Jozuas grāmatā. Bet tas bija tikai daļējs piepildījums, jo pirmkārt, šis solījums bija dots Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem, otrkārt, šī zeme piederētu viņiem mūžīgi. Pirmām kārtām, Bībele atklāj, ka dzīvodams Kanaānā, Ābrahāms bijalīdzīgs mūsdienu beduīnam un kad viņa sieva

Nomira, viņam bija jāpērk zemes gabals, kur viņu apglabāt. Beigās arī viņš nomira, nesaņēmis apsolīto zemes mantojumu (Apustuļu darbi 7:2-5).

Otrām kārtām, ir skaidrs, ka ne Ābrahāms, ne viņa pēcnācēji, Izraēla tauta, kura ir bijusi ilgu savas nacionālās pastāvēšanas laiku izraidīta no Kanaānas, nav saņēmuši to mūžīgā īpašumā.

Atbildi sniedz augšāmcelšanās.

Ir pilnīgi skaidrs, ka šis solījums piepildīsies pilnībā tikai nākotnē. Lai tas varētu notikt, ir vajadzīgs ne mazāks notikums, kā augšāmcelšanās Ābrahāmam un viņa patiesajiem pēcnācējiem, kurus Bībele definē kā līdzīgus Ābrahāmam viņu ticībā un paklausībā Dieva pavēlēm. Pēc augšāmcelšanās viņi, kā nemirstīgas būtnes, saņems īpašumā Kanaānu uz mūžīgiem laikiem (Mateja 8:11).

Šie fakti kļūst vēl saprotamāki, apskatot pārējos solījumus.

2. Ābrahāma pēcnācēji kļūs par lielu tautu.

Šis solījums parādās visā Ābrahāma dzīves aprakstā un kā Bībele rāda, ir ticis lielā mērā izpildīts (1. Mozus 12:2; 1. Mozus 13:16; 1. Mozus 15:5; 1. Mozus 22:17).

1. Mozus grāmatā ir rakstīts, ka Ābrahāma dēls Īzāks un viņa mazdēls Jēkabs (kura vārds bija

pāvedots par Israēli) kļuva par pirmajiem Israēliešu tautas priekštečiem. Viņi dzīvoja Kanaānā,

līdz Jēkabs bada laikā aizveda savu ģimeni uz Ēģipti. 2. Mozus grāmata pastāsta, kā Jēkaba

pēcnācēju skaits pieauga par atutu ar vairāk nekā diviem miljoniem cilvēku, un ēģiptieši viņus

paverdzināja. Apmēram 1500. gadā pirms Kristus Divs sūtīja Mozu, lai atbrīvotu viņus un

aizvestu uz Kanaānu. Jozuas, Mozus sekotāja, grāmata, stāsta, kā divpadsmit Israēla ciltis iekaroja Kanaānu. Sekojošās Bībeles grāmatas apraksta, kā Izraēla citis attīstījās līdz šim, ap 1000. gadu pirms Kristus, tā kļuva par varenu un plaukstošu ķēniņvalsti Dāvida un Salamana valdīšanas laikā.

 Jaunā Derība izskaidro apslījumu.

Bībele parāda, ka pēc Salamana nāves Israēls panīka un galu galā tika izraidītsno Kanaānas tāpēc, ka tauta, vispārīgi runājot, neticīga un

nepaklausīga Dievam (5. Mozus 28:15-68). Jaunajā Derībā mēs atrodam brīnišķīgu izskaidrojumu solījumsm, kas tika izskaidrots Ābrahāmam. Vēstulē Romiešiem apustulis Pāvils paskaidro, ka ”ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi Israēlieši. Ne arī tāpēc, ka tie cēlušiies no Ābrahāma, visi ir viņa bērni” (Romiešiem 9:6-7).

Tas ievada svarīgu principu, ka sbiaj īsi pieminēts sakarā ar pirmo solījumu.Lielajai tautai, kuraibija jānāk no Ābrahāma nebija jāsastāv no neticīgiem miesīgiem pēcnācējiem, bet gan no tādie kas parādīja tādu pašu ticību kā Ābrahāms. Katrā paaudzē tādu ir bijis maz, bet, kad vini būs piecelti no mirušajiem kad Jēzus atgriezīsies uz zemes, viņi tiks sapilcēti kopā vienā lielā tautā. Tad Ābrahāms redzēs savus nemirstīgos pēcnacējus, slavējot Dievu par viņa pestīšanu, veidojot ”lielu pulku, ko saskaitīt neviens nevarēja, no visām tautām, no ciltīm, no valodām...” (Atklāsmes grāmata 7:9). Tā šis solījums būs izpildīts daudz brīnišķīgākā veidā, nekā tad bija pagātnē

3. Vienā no Ābrahāma pēcnācējiem būs svētītas visas tautas.

Tomēr cilvēce vēl nav saņēmusi vislielāko no visām svētībām, uz kuru attiecas šis solīums- atbrīvošanu n vispārējā grēka un nāves lāsta. Bībele atklāj, ka pienāks laiks, kad: ”Tā Kunga godība piepildīs visu zemi” (4. Mozus 14:21).

Ir maz vietas Dieva godībai, kamēr cilvēks piepilda zemi ar vardarbību un apspiešanu, un, kamēr pastāv vgrāks un nāve. Acīmredzot, ir nepieciešama liela pārmaiņa, lai atnestu brīnišķīgo svētības laiku, par kuru mēs lasām Bībeles pravietojumos (Psalmi72; Jesajas 32). Lai arī ciok liela būs šī pārmaiņa, tā noteikti piepildīsies! Šis ir evaņģēlija (labās vēsts ) vēstījums, kurš tiek mācīts visā Bībelē. Tikai nedaudzi saprot, ka solījums, kas tika dots, Ābrahāmam 2000 gadu pirms Kristus, ir šī evanģēlija pamatā. ”Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānu (tautas), ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti (evanģēliju): tevī taps svētītas visas tautas” (Galatiešiem 3:8).

Jēzus Kristus- Ābrahāma pēcnācējs.

Jēzus Kristus centrālā figūra evanģēlijā un tāpat solījumos, kas bija doti Ābrahāmam. Jaunā Derība sākas ar šādiem vārdiem: ”Jēzus Kristus... Ābrahāma dēla, cilts grāmata” (Mateja 1:1).

Tā turpinās ar ciltsrakstiem, kuri parāda ka Jēzus izcelšanās no Ābrahāma, un šī tēma ir atrodama viscaur Jaunajā Derībā. Pāvils norāda savā vēstulē galatiešiem, ka šajā apsolījumā ir norādīts uz vienu īpašu pācnācēju un, ka tas ir Jēzus: ”Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts ”un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: ”un tavam

dzimumam”, proti, ”Kristum” (Galatiešiem 3:16).

Jēzus ir parādīts kā kaut kas vairāk, nekā tikai Ābrahāma miesīgais dēols; taja pašā vēstulē ir teikts, ka ”tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni” (Galatiešiem 3:7).

Ja mēs atceramies Bībeles definīciju par ticību kā paļaušanos un paklausību uz Dievu (kas ir pilnīgs pretstats grēkam), tad kļūst saprotams, ka Jēzus bija visdižākais no visiem Ābrahāma daudzajiem dēliem. Viņš vienīgais no visa cilvēku dzimuma varēja patiesi tekt saviem pretiniekiem, nebaidoties no pretrunas: ”Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” (Jāņa 8:46).

Vislieliskākā vēsts Jaunajā Derībā ir tā, ka Jēzus ar savu ticību uzvarēja grēku, un tā ”ir iznīcinājis nāves varu un cēlis gaismā dzīvību un neiznīcību ar evanģēliju” (2.Timotejam 1:10).

Evanģēlijs pasludināts visām tautām.

Vecās derības laikos vēsts par pestīšānu (Evanģēlijs) bija Izraēla tautas privilēģija, bet viņi nespēja atsaukties uz aicinājumu būt uzticīgiem un paklausīgiem Dievam. Tad nāca Jēzus un sūtīja savus apustuļus sludināt pestīšanas evanģēliju visām tautām (Marka 16:15).

Daudzi uzskata, ka tā ir izpildīts Dieva solījums, ka visas tautas būs svētītas Jēzū Kristū, Ābrahāma pēcnācējā. Tomēr, tas bija tikai viens liels solis Dieva plānā, lai piepildītu zemi ar Viņa godību. Jēzus zināja, ka tikai nedaudzi pieņems šo brīnišķīgo vēsti, tāpēc, ka tā nozīmē ieiešanu pa šaurajiem ticības vārtiem; un tagad, gandrīz 2000 gadus vēlāk, evanģēlija sludināšna nav vēl atnesusi svētību visām tautām.

Dieva valstība uz zemes. Neskatoties uz visu to, šis brīnišķīgais laiks tuvojas!

Jēzus Kristus atgrizīsies uz zemes, lai pieceltu no mirušiem visus, kas ir atbildīgi, tai skaitā to, kas ir ”tērpušies Kristū”, un kuri tāpēc ir kļuvuši par Ābrahāmam doto solījumu mantiniekiem (Galatiešiem 3:27, 29).

Tajā laikā Ābrahāma svētība nonāks uz visām tautām ar viņu pēcnācēju Jēzu Kristu (Galatiešiem 3:14). Jēzus būs ķēniņš pār visu zemi un tiks nodibināta Dieva Valstība, kas ievadīs tādu svētības laiku, kādu šī pasaule nekad nav piedzīvojusi.

Tāpēc visiem kristiešiem tiek mācīts lūgt Dievu: ”Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes” (Mateja 6:10).

Kopsavilkums.

1. Solījums par pilnīgu atbrīvošanu no grēka un nāves bija dots tūlīt pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas.

2. Dieva pestīšanas plāns ir atklāts solījumos, ko Viņš deva ticīgajiem.

3. Stāsts par plūdiem parāda, ka tikai nedaudzi tiks izglābti.

4. Arheoloģijas atklājumi apstiprina Bībeles pareizību.

5. Dievs deva Ābrahāmam brīnišķīgus apsolījumus viņa ticības dēļ.

6. Neviens no šiem solījumiem vēl nav pilnībā piepildījies.

7. Šie apsolījumi norāda uz Jēzu Kristu, kas uzvarēja grēku un nāvi.

8. Jēzus Kristus var izglābt no mūžīgās nāves visus tos, kas, tāpat kā Ābrahāms, tic un paklausa Dievam.

9. Šie apsolījumi tiks izpildīti, kad Jēzus atgriezīsies uz zemes, lai nodibinātu Dieva Valstību.

10. Dieva Valstība atnesīs svētības laiku uz zemes, kura tad būs piepildīta ar Dieva godību.

Fragmenti Bībeles lasīšanai:

1.Mozus 6, 12, 13, 15, 17, 22 

5.Mozus 28

Psalmi 72

Jesajas 32

Jāņa 8

Apustuļu darbi 7

Romiešiem 4

Galatiešiem 3 

Ebrejiem 11

5. lekcijas pārbaudījums.

Pasvītrojiet pareizo atbildi katram jautājumam un tad pārceliet savas atbildes uz Atbilžu kopsavilkuma lapas uz pēdējā vāka vai pārrakstiet pareizās atbildes vēstulē un atsūtiet to mums. Pabeidziet šo pārbaudījuma eksemplāru un uzglabājiet to kā izziņas materiālu.

1. Kā sauca cilvēku, ar kuru Dievs bija apmierinats, kā ir rakstīts 1.Mozus 6:9 ?

a) Ādams

b) Noa

c) Ēnohs

d) Ābels

2. Kā Dievs iznīcināja ļaunos cilvēkus stāstā, kas pierakstīts 1.Mozus grāmatas 6.- 8. nodaļai ?

a) Zemestrīce

b) Bads

c) Plūdi

d) Slimības

3. Cik cilvēku tika izglābti no lielās nelaimes 1.Mozus grāmatas 6.-8. nodaļai ?

a) 8

b) 18

c) 88

d) 80

4. Kā ticīgie cilvēki tika pasargāti no nelaimes 1.Mozus grāmatas 6.-8. nodaļai?

a) Viņi dzīvoja šķirstā.

b) Dievs viņus paslēpa.

c) Viņi dzīvoja augstā kalnā.

d) Dievs viņus aizveda projām.

5. Kur Ābrahams dzīvoja, pirms Dievs viņu uzrunāja?

a) Bābelē

b) Bētelē

c) Sodomā

d) Ūrā

6. Uz kuru zemi Dievs aizveda Ābrahāmu?

a) Ēģipte

b) Kānaāna

c) Ēdoma

d) Salema

7. Vai evanģēlija vēsts bija pasludināta Abrahāmam?

a) Jā

b) Nē

c) Varbūt

d) Mēs to nezinām

8. Kad Ābrahāms saņems pilnīgu viņam dotā Dieva apsolījuma piepildījumu?

a) Viņš to jau ir saņēmis.

b) Mēs to nezinām.

c) Kad Jēzus atgrizīsies uz zemes, lai nodibinātu Dieva valstību.

d) Ābrahāms ir miris, tāpēc viņš nesaņems šā apsolījuma piepildījumu.

9. Kurš bija vis dižākais no Ābrahāma pēcnācējiem?

a) Jūdass

b) Jēkabs

c) Jāzeps

d) Jēzus

10. Kuras trīs no sekojošām lietām Dievs apsolīja Ābrahāmam?

a) Viņa pēcnācējiem piederēs Kānaānas zeme.

b) Viņi dzīvos mūžīgi debesīs.

c) Viņa pēcnācēji kļūs par lielu tautu.

d) Viņš ātri kļūs bagāts.

e) Vienā no viņa pēcnācējiem būs svētītas visas tautas.

f) Visi viņa pēcnācēji būs uzticīgi Dievam.

g) Vciņa pēcnācēji vienmēr atcerēsies Ābrahāma ticību.